Par naudu bērni sāk mācīties daudz agrāk, nekā mums varētu šķist. Vērojot, kā vecāki iepērkas, salīdzina cenas, plāno brīvdienas vai pasaka: “Šomēnes šo nepirksim”, bērns pamazām veido priekšstatu par to, ko nauda nozīmē un kā ar to rīkoties.
Tāpēc finanšu pratības pamati neveidojas tikai skolā vai brīdī, kad jaunietis saņem pirmo algu. Tie sākas ģimenē - ikdienas sarunās un šķietami pavisam nelielās izvēlēs.
Svarīgākais nav bērnam iemācīt vienu “pareizo” veidu, kā rīkoties ar naudu. Daudz vērtīgāk ir palīdzēt saprast, ka katrai finanšu izvēlei ir sekas, ka naudas daudzums ir ierobežots un ka pirms lēmuma pieņemšanas ir vērts apstāties un padomāt.
Par naudu ģimenē ir vērts runāt
Nauda pieaugušajiem nereti šķiet sarežģīta vai pat neērta sarunu tēma. Taču, ja bērns par finansēm neko nedzird, zināšanas viņš tik un tā iegūs - no draugiem, sociālajiem tīkliem, reklāmām un savas pieredzes.
Nav nepieciešams bērnu iesaistīt visās ģimenes finanšu detaļās vai radīt satraukumu par rēķiniem. Finanšu pratību var mācīt arī vienkāršās ikdienas situācijās.
Piemēram, veikalā var paskaidrot, kāpēc salīdzinām divu produktu cenas. Plānojot brīvdienas, var kopā pārrunāt, kam vēlamies tērēt vairāk un uz ko esam gatavi ietaupīt. Savukārt, ja bērns vēlas kādu dārgāku lietu, nav obligāti uzreiz atbildēt tikai ar “jā” vai “nē”. Tā var kļūt par iespēju kopā izdomāt, cik ilgi šim pirkumam būtu jākrāj un no kā šajā laikā būtu jāatsakās.
Tādējādi bērns pamazām ierauga saikni starp vēlmi, izvēli un tās cenu.
Kabatas nauda kā droša vieta, kur mācīties
Kabatas naudas vērtība nav tikai tajā, ka bērnam ir sava nauda. Tā dod iespēju pašam pieņemt nelielus finanšu lēmumus un piedzīvot to sekas.
Ja visa nedēļai paredzētā nauda tiek iztērēta pirmajā dienā, tā ir pieredze. Pieaugušajam var rasties vēlme situāciju uzreiz atrisināt, piešķirot papildu naudu, taču dažkārt vērtīgāka ir saruna: kas notika, kāpēc gribējās visu iztērēt uzreiz un ko nākamreiz varētu darīt citādi?
Finanšu pratība neveidojas tikai no veiksmīgiem lēmumiem. Tā veidojas arī no iespējām kļūdīties nelielā un drošā mērogā.
Var palīdzēt arī vienkāršs princips – sadalīt savu naudu vairākās daļās: tērēju tagad, krāju vēlākam un atstāju rezervei. Nav būtiski, cik lielas ir summas. Svarīgākais ir pieradums apzināti izlemt, kur nauda nonāks.
Iemācīt atšķirt “gribu” no “man vajag”
Pieaugušajiem šī robeža ne vienmēr ir vienkārša, tāpēc nevaram sagaidīt, ka bērni to apgūs uzreiz.
Labs vingrinājums ir pirms pirkuma uzdot dažus jautājumus:
- Vai man šī lieta tiešām ir vajadzīga?
- Vai es to gribēšu arī pēc nedēļas?
- Vai man jau ir kaut kas līdzīgs?
- Cik ilgi man būtu jākrāj, lai to nopirktu?
- Ko es nevarēšu nopirkt, ja naudu iztērēšu šim?
Šādi jautājumi nemāca atteikties no visa, kas sagādā prieku. Tie māca neļaut mirkļa vēlmei automātiski kļūt par pirkumu.
Īpaši nozīmīga šī prasme kļūst pusaudžu vecumā, kad sociālie tīkli, reklāma un vienaudžu izvēles var radīt sajūtu, ka konkrētas lietas nepieciešamas tūlīt.
Parādīt, ka cena nav tikai cipars uz etiķetes
Finanšu pratība nozīmē arī spēju skatīties tālāk par sākotnējo cenu.
Ja jaunietis vēlas iegādāties, piemēram, savu pirmo automašīnu, sarunu var sākt nevis ar jautājumu “Cik tā maksā?”, bet gan – “Cik izmaksās to uzturēt?”. Degviela, apdrošināšana, remonts, riepas un citi izdevumi palīdz saprast atšķirību starp pirkuma cenu un patiesajām ilgtermiņa izmaksām.
Līdzīgi var runāt par telefonu, dažādiem abonementiem vai pirkumiem uz nomaksu. Neliels ikmēneša maksājums pats par sevi vēl nepasaka, cik konkrētā izvēle izmaksās kopumā.
Tieši prasme skatīties uz kopējo ainu vēlāk palīdz pieņemt pārdomātākus finanšu lēmumus.
Par aizņemšanos runāt vēlpirms tā kļūst aktuāla
Atbildīga finanšu pratība ietver arī izpratni par aizņemšanos. Par to nav jārunā kā par kaut ko pašsaprotamu vai kā risinājumu katrai situācijai. Gluži pretēji – jaunietim ir svarīgi jau laikus saprast, ka aizņemta nauda nav papildu ienākumi. Tās ir saistības, kas būs jāsedz no nākotnes ienākumiem un kas noteiktu laiku būs daļa no personīgā budžeta.
“Gatavojot jaunieti patstāvīgai dzīvei, manuprāt, ir svarīgi runāt ne tikai par to, kā nopelnīt un plānot savu naudu, bet arī par to, ko nozīmē uzņemties finansiālas saistības. Jauniešiem būtu jāzina, ka neliels ikmēneša maksājums vēl nepasaka, cik konkrētā izvēle izmaksās kopumā. Ir svarīgi iemācīties izlasīt nosacījumus, uzdot jautājumus un padomāt arī par to, vai šo maksājumu varēs atļauties tad, ja finansiālā situācija mainīsies. Jo agrāk veidojam ieradumu izvērtēt šādus lēmumus, jo labāk esam sagatavoti patstāvīgai finanšu dzīvei,” uzsver “Credit Solutions” HR vadītāja Kristīne Prancāne.
Tāpēc, runājot ar jaunieti par kredītu vai citām finanšu saistībām, svarīgi pievērst uzmanību ne tikai ikmēneša maksājumam. Jāsaprot arī kopējā atmaksājamā summa, procenti, līguma termiņš, iespējamās papildu izmaksas un tas, kas notiktu, ja ienākumi negaidīti samazinātos.
Tikpat būtisks jautājums ir – vai aizņemšanās konkrētajā situācijā vispār ir nepieciešama? Varbūt pirkumu iespējams atlikt, tam sakrāt vai izvēlēties citu risinājumu. Mērķis nav jaunietim iemācīt, ka aizņemšanās pati par sevi ir “laba” vai “slikta”, bet gan dot zināšanas, kas palīdz saprast, ko nozīmē uzņemties saistības un kā tās var ietekmēt nākotnes budžetu.
Bērni mācās arī no tā, kā mēs paši runājam par naudu
Finanšu paradumus nevar iemācīt tikai ar teoriju. Bērni ļoti labi pamana, kā pret naudu izturas pieaugušie – kā tiek plānoti pirkumi, vai pirms lielākiem tēriņiem tiek salīdzinātas iespējas un kā ģimenē tiek runāts par situācijām, kad no kādas vēlmes jāatsakās vai tā jāatliek uz vēlāku laiku.
“Manuprāt, finanšu pratība sākas nevis ar sarežģītiem terminiem, bet ar pavisam ikdienišķām sarunām ģimenē. Bērni vēro, kā mēs plānojam pirkumus, kāpēc reizēm izvēlamies kaut ko nepirkt uzreiz un kā rīkojamies, ja visām vēlmēm naudas nepietiek. Svarīgi ir ne tikai pateikt bērnam ‘nē’, bet arī paskaidrot, kāpēc tiek pieņemts konkrētais lēmums. Tā pamazām veidojas izpratne, ka nauda nozīmē izvēles un, ka katrai izvēlei ir savas sekas. Vienlaikus bērniem ir svarīgi mācīties izvirzīt mērķus un saprast, ka ne visas vēlmes jāpiepilda uzreiz. Veidojot uzkrājumus kādam konkrētam pirkumam vai sapnim, viņi apgūst pacietību, plānošanu un atbildīgu attieksmi pret naudu,” uzsver “Credit Solutions” HR vadītāja Kristīne Prancāne.
Bērniem nav jārada priekšstats, ka pieaugušie vienmēr pieņem tikai pareizus finanšu lēmumus. Vērtīga var būt arī atklāta saruna par kļūdām – piemēram, atzīstot, ka kāds pirkums nav bijis līdz galam pārdomāts vai pirms tā vajadzēja salīdzināt vairākas iespējas. Arī šādi piemēri māca būtisku finanšu prasmi – spēju izvērtēt savu lēmumu, mācīties no pieredzes un nākamreiz rīkoties pārdomātāk.
